Mārtiņdienas tradīcijām ir sen sena vēsture. Tas ir brīdis, kad pabeigti visi rudens darbi, jo šī diena iezīmē rudens izskaņu- laiku, kad vārti uz ziemu jau vaļā. Līksmība un pārpilnībā norit Mārtiņu svinības, kur netrūkst ne jautru dziesmu, ne deju. Pie mūsu pirmsskolas vecuma bērniem bija ieradies pats Mārtiņš ar savu Mārtiņgaili. Mārtiņbērni kopā ar vecākiem dziedot dziesmas, skandējot latviešu tautasdziesmas un minot Čigānietes uzdotās mīklas, jautrā noskaņā, aizvadīja Mārtiņdienu, atverot vārtus ziemai. Mārtiņš ar gaili un saimniece aicināja ķekatniekus kopīgās rotaļās latviešu tautas tradīciju garā.
Mārtiņgailis bija sarūpējis arī rudenīgu cienastu ar ko bērni cienājās savās grupās un cienāja arī ķeketniekus.
Rudenīgais drūmums bieži cilvēkos rada depresīvas, pelēkas domas, taču mācīsimies no senajiem latviešiem, kuri, beidzoties rudens darbiem, sevi garīgi un fiziski attīstīja un kopīgi lustējās.
.
